Burtnieka ezers

Burtnieka ezers ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, atpaliekot vien no Lubānas, Rāznas un Engures ezeriem. Tas atrodas Burtnieku līdzenumā lēzenā ielejā, kas sasniedz 39,5 metrus virs jūras līmeņa, savukārt pēc administratīvā iedalījuma - Burtnieku, Matīšu un Vecates pagastu teritorijās.

Ezers nav dziļš, vietām aizaudzis. Krasti pārsvarā ir lēzeni un purvaini. Seklajā piekrastes zonā bagātīgi aug niedres, stāvkrastā pie Burtnieku baznīcas redzami ainaviski smilšakmeņi. Burtnieka ezerā ietek Aunupīte, Bauņupīte, Briedes upe, Dūres upe, Ēķinupe, Rūjas upe, Sedas upe un citas mazas upītes. Kopumā ezerā ietek 23 upes, upītes un urdziņas, bet iztek tikai viena upe - 95km garā Salaca, kas ietek Rīgas jūras līcī. Burtnieka ezerā ir trīs mazas saliņas ar kopējo platību 1,4 ha, lielākās - Enksāre un Cepurīte.

Kopš 2012. gada ezers atrodas Burtnieku novada pašvaldības valdījumā, un pēdējos gados īpaši tiek sekots gan ezerā notiekošajiem ekoloģiskajiem procesiem, gan cilvēku darbības ietekmei. Burtnieka ezerā tiek organizēta licencētā makšķerēšana.

Burtnieka ezera raksturlielumi: platība 3840 ha, vidējais dziļums 2,4m, lielākais dziļums 4,3m, sateces baseins 2250km2.


Ezera vēsture

Burtnieka senākais zināmais nosaukums ir Astigjerve vai Asters. Tā savulaik ezeru saukuši šajā novadā dzīvojošie lībieši.

Burtnieka ezera apkārtne bijusi apdzīvota jau akmens laikmetā, un to apliecina ezera teritorijā saglabājušās liecības - Zvejnieku apmetne I un II, kā arī  Zvejnieku senkapi. Pie Rūjas upes ietekas Burtnieka ezerā netālu no Zvejnieku mājām atklāta mezolīta apmetne Zvejnieki II, kas datēta ar 7. gadu tūkstoša beigām līdz 4. gadu tūkstoša vidum pirms mūsu ēras. Tajā pašā vietā atrasts arī kapu lauks. Pie Burtnieka ezera atrastas arī neolīta apmetnes - Zvejnieki I, kas datētas ar 4.-2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēra. Šis arheoloģiskais komplekss atrodas Vecates pagasta, Zvejnieku māju teritorijā, un tas tiek uzskatīts par nozīmīgāko akmens laikmeta arheoloģisko objektu Baltijas valstīs.

Hronista Indriķa laikā 13. gadsimtā un arī vēlāk ezers dēvēts par Astijervu, kas igauņu valodā varētu nozīmēt Igauņu ezers, savukārt lībiešu valodā - Trauka ezers. Šāds skaidrojums saistāms ar faktu, ka senāk latvieši un igauņi apdzīvojuši ezera apkārtni, un tā vidū bijusi teorētiski pieņemtā robeža abu apmetnēm.


Ezers šodien

Burtnieka ezera austrumu krastā noteikts liegums "Burtnieka ezera pļavas". Pēc iztekas - Salacas - regulēšanas 1929. gadā ezera līmenis pazeminājās par 1 metru, atsedzot zāļainu piekrastes joslu. Burtnieks ir vienīgais ezers Latvijas krastā, kur viļņu darbības rezultātā izveidojušies klinšu atsegumi - tie atrodas ezera dienvidaustrumu krastā dienvidos no Burtnieku baznīcas. Pēc ezera līmeņa nolaišanas viļņi vairs nesasniedz smilšakmens atsegumus, un klinšu augstums pamazām samazinās - tās ir aizaugušas. Klintis ir aizsargājamais dabas objekts. Burtnieka ezers iekļauts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ainavu aisardzības zonā. Burtniekā konstatētas vairā nekā 20 zivju sugas.

Burtnieka ezers

Atrašanas vieta: Burtnieku, Matīšu un Vecates pagastos
GPS koordinātes: 57.6987050, 25.2682125

 



Izstrādāts DirectHit