AKTUĀLI

Riņņukalna apmetne un upurakmens

Riņņukalns ir neliels, savrups, ar priedēm apaudzis kalns, kas atrodas Burtnieka ezera ziemeļaustrumu galā, Salacas kreisajā krastā. Agrākais kalna nosaukums bijis Krumišu kalns, vācu literatūrā lietots arī nosaukums Krevetsch - hügel. Akmens laikmeta apmetni šajā kalnā atklāja pazīstamais vācbaltiešu novadpētnieks grāfs K. G. Zīverss. Viņš arī pirmais šajā piemineklī 1874., 1875. un 1877. gadā izdarīja arheoloģiskos izrakumus. Izrakumus Riņņukalnā pēc tam veikuši vācbaltieši A. Zommers 1881. gadā, K. Lēviss of Menārs 1895. gadā un M. Eberts 1913. gadā. Pēdējo reizi izrakumi šeit notika II Pasaules kara laikā - 1943. gadā, un tos veica latviešu arheologs E. Šturms. Diemžēl šajos izrakumos iegūto atradumu lielākā daļa izkaisīti pa vairākiem muzejiem, kā tas nereti noticis arī ar citiem pagājušā gadsimtā atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem. Izrakumu laikā noskaidrojies, ka Riņņukalns ir bijis iegarens smilšu paugurs, kurā atradusies neliela bedre. Gadu gaitā šās bedres vietā no ēdienu paliekām - gliemežvākiem, zvīņu asakām un kauliem, izveidojies ap 1 m augsts kultūrslāņa paugurs. Analogas vietas - t.s. “kjökkemödding” (virtuves atkritumi) ir atrastas Dānijā. Atradumu lielāko daļu sastādīja trauku lauskas, tad sekoja kaula rīki - harpūnas, makšķerāķi, īleni, smaiļi, kasīkļi, dunči utt. Relatīvi maz atrasti no akmens darināti priekšmeti, no tiem atzīmējami šīfera, kvarcīta un krama bultu uzgaļi, kalti, galodas, kā arī akmens piekariņš ar izurbtu caurumu. Riņņukalnā atrasti un izpētīti arī 90 apbedījumi. Pēc tajos iegūtajām senlietām noteikts, ka šeit atradusies viduslaiku kapsēta, kas datējama ar 15. - 16.gadsimtu. Tās eksistenci šajā vietā apstiprina arī rakstītie avoti. Zem apmetnes kultūrslāņa tika atrasti četri apbedījumi, kas varētu attiekties uz neolītu. Diemžēl nepilnīgā izrakumu dokumentācija liedz to precīzi noteikt, taču zināms, ka K. G. Zīverss uzskatījis, ka Riņņukalnu apdzīvojuši neparasti gara (2,2 - 2,4 m !)auguma cilvēki. Analizējot iegūtās senlietas, arheologi secinājuši, ka Riņņukalna apmetne ir apdzīvota 2.gadu tūkstoša sākumā un vidū pirms Kristus - vēlajā neolītā. Ilgu laiku Riņņukalns uzskatīts par arheoloģiskā ziņā izsmeltu pieminekli. Taču 1986. gadā meliorācijas laikā kultūrslāni konstatēja arī 100 m rādiusā ap kalnu. Nelaimīgā kārtā ar dziļaršanu un grāvju rakšanu šī apmetnes vieta neglābjami tika sapostīta. Netālu no Riņņukalna - tā ziemeļrietumu pakājē, Salacas upē zem ūdens līmeņa atrodas dobumakmens - iespējama sena kulta vieta. Apskatīt to var tikai tad, kad ūdens līmenis šeit sasniedz minimālo augstuma atzīmi. Tieši iepretim Riņņukalnam, otrā upes krastā atrodas Kaulēnkalns - cita akmens laikmeta apmetne, bet ezera austrumu galā - Zvejnieku akmens laikmeta senkapi un apmetne.

Riņņukalna apmetne un Upurakmens

Adrese: Vecates pagasts, pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera (kreisajā krastā)
Tālr.: +371 26479451
GPS koordinātes: 57.7933620, 25.1535201

PASĀKUMU KALENDĀRS

     Jūlijs 2017     

Tuvākie pasākumi

    FACEBOOK

 



Izstrādāts DirectHit